Pārlekt uz galveno saturu

Lindas Elīzas Jumītes stāsts: Divi vienā – vides inženierzinātne un metālapstrāde

Attēla autors: No LLU arhīva

Par kvalificētu vides inženieri Linda Elīza Jumīte sevi var saukt jau pāris nedēļas. Viņa ir viena no Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) 2024. gada vasaras absolventēm. Pirms pieciem gadiem viņa izvēlējās studijas programmā "Vide un ūdenssaimniecība", kas pārsteidzošā un pat neticamā veidā jauno sievieti aizvedušas līdz profesionālajai karjerai metālapstrādes uzņēmumā. Lai gan pati apgalvo, ka strādājot ar savu specializāciju nesaistītā nozarē, jo vairāk viņa stāsta par savu pieredzi, jo acīmredzamāka kļūst viņas unikālā spēja apvienot šķietami neapvienojamo.

Linda Elīza ir dzimusi Jelgavā, bet lielāko daļu savas dzīves pavadījusi Saldus pusē, kur dzīvo un strādā arī šobrīd. Viņas tēvs savulaik ieguvis mežinženiera izglītību, līdzīgu profesionālo ceļu izvēlējušies arī citi radinieki, līdz ar to mežs un vide tās plašākajā izpratnē Lindai nekad nav bijuši sveši. Taču, kad pienācis laiks izlemt, ko darīt pēc vidusskolas absolvēšanas, viņas ģimenes iesāktais ceļš meža nozarē nešķitis saistošs.

Runājot par savu studiju motivāciju, kā pirmo viņa it kā pa jokam, it kā nedaudz nopietni izmet atbildi: "Es laikam aiz tāda bērna spīta neaizgāju uz mežiem. Radinieki arī tur mācījušies un man vienmēr teica: "Visi izlasīs tavu uzvārdu un zinās, kas tu esi". To es negribēju".

Patiesība gan ir citādāka un Lindas tālākais stāsts atklāj, ka ar spītēšanos viņas izvēlei ir bijusi maza vai pat nekāda saistība.

"Man vidusskolā bija jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs. Neatceros, kā radās ideja, bet mēs ar draudzeni bijām izplānojušas, ka jādara kaut kas ar ūdeni, jāvāc paraugi un tie jāanalizē. Tobrīd tas šķita vienkārši interesanti. Uzrakstījām, nosūtījām ziņu uz universitāti, pētniece Inga Grīnfelde laipni atbildēja un drīz vien jau braucām uz Jelgavu konsultēties, kā visu pareizāk darīt. Saldū pētījām ūdens kvalitāti ezerā un divos dīķos. Vācām paraugus divu mēnešu garumā, vedām uz Jelgavu un pašas arī tos pārbaudījām. Process bija ļoti interesants. Man bija prieks, ka universitātē bija interese mūs uzņemt, ieguldīties, veltīt mums laiku. Mēs pat vēl nebijām studentes. Iepazinu katedras kolēģus un viņi bija forši. Turklāt sakritība bija tāda, ka divas no kolēģēm arī bija no Saldus, kuras bija mācījušās kopā ar manu māsu. Atsaucība un interese par mums bija liela, visi mums dzīvoja līdzi. Turklāt ar pētījumu bija iespēja piedalīties LU zinātniskajā konferencē, mūsu rakstu tur publicēja. Darbs vēlāk vēl tika uzlabots un izmantots, tas bija kā mans mazais auklējamais bērniņš. Šobrīd atceroties, varu teikt, ka tas arī bija galvenais pavērsiens, kāpēc izvēlējos vides jomu," stāsta Linda Elīza.

Studijas pirmajā studiju gadā rezultējās ar piedāvājumu strādāt universitātē, vides jomas zinātniskajos projektos, kur paralēli mācībām iegūta pieredze strādāt ar liela apjoma informāciju, apstrādāt datus. Pirmajos divos studiju gados ieguvusi padziļinātas zināšanas matemātikā, fizikā, ķīmijā, kā arī attīstījusi rasēšanas prasmes. Trešajā studiju gadā, kad vairāk sākušies specializētie studiju kursi, Linda personīgu iemeslu dēļ bijusi spiesta izmantot akadēmisko pārtraukumu. 

"Paņēmu studiju pārtraukumu veselības problēmu dēļ. Tas bija aptuveni novembris, jo sapratu, ka netikšu ar visu galā. Kad man kļuva labāk, sapratu, ka līdz skolai palicis vēl vismaz pusgads. Sāku domāt, ko darīt. Divus mēnešus meklēju Saldū darba iespējas. Meklēju kaut ko līdzīgu tam, ko studēju, bet nepieturējos stingri tikai pie vides jomas. Saldū ir uzņēmumi, kuros būtu nepieciešami manas jomas speciālisti, bet tajā brīdī nebija nekādu aktuālu vakanču, kas man būtu piemērotas. Atradu savu tagadējo darbavietu metālapstrādes uzņēmumu "Ercon". Redzēju, ka viņi meklē jaunāko ražošanas inženieri un ir gatavi pieņemt darbā arī studentu. Visas prasības, ko viņi izvirzīja kandidātiem, es, pateicoties diviem studiju gadiem, varēju izpildīt. Tas mani uzrunāja un pieteicos, lai gan specifisko zināšanu par metālapstrādi man nebija. Atlases process bija garš, bet es izturēju konkursu. Uzņēmums riskēja. Pārsvarā kolektīvā ir vīrieši un tas bija izaicinājums. Mans priekšnieks pēc pusgada pateica, ka viņš ir laimīgs, ka ir izdarījis šādu izvēli un ir ļoti apmierināts ar manām darba spējām un attieksmi," par savu darba atrašanas pieredzi stāsta Linda.

Šobrīd viņai ir trīs gadu darba pieredze šajā uzņēmumā, ko ir varējusi apvienot ar studijām. Sākotnēji kā ražošanas inženiere daudz rasējusi, taču amata pienākumi laika gaitā ir mainījušies: "Klients pasūta jebkādu konstrukciju, mēs viņu izrasējām, lai varētu laist ražošanā katru detaļu pa posmiem. Papildus veidoju plazmas darba galdam programmas un nodrošinu metāla lokšņu detaļu griešanu. Tagad es vairāk strādāju ar vienu klientu, apstrādāju viņa pasūtījumus, ikdienā vairs nerasēju, jo ir daudz citi pienākumi. Veidoju ražošanas recepti produktam, kur ir ieplānotas visas apstrādes. Mums katra darbība reģistrējas ar savu kodu vienotā sistēmā, lai varam redzēt laiku, materiālu, cik patērēts, kādas ir izmaksas. Es veicu arī ārpakalpojuma pasūtījumus, kas saistīti ar lāzeri un griešanām vai mehāniskām apstrādēm".

Sarunas sākumā Linda īpaši uzsver, ka strādā ar savu iegūto bakalaura grādu nesaistītā jomā, taču vienlaicīgi atzīst, ka tieši augstskolā iegūtās zināšanas viņai ļāvušas atrast darbu. Visas prasmes, ko apguvusi, varējusi pielietot darbā. Vienīgās specifiskās zināšanas, ko vajadzējis iegūt darba vietā, bija par metāla īpašībām.

"Vides studiju programmā padziļināti esmu apguvusi inženierzinātņu studiju kursus, matemātiku, kas veido loģisko domāšanu. Rasēšana mums bija divus gadus, stingrs pasniedzējs, bet mēs visi tiešām ļoti labi to apguvām. Projektēšana, hidrobūves, aizsprosti, augi, zeme, bioinženierija un daudz kas cits bija mūsu ikdiena. Es esmu piemērs tam, ka tu vari izmācīties vienu jomu, strādā citā, bet tāpat iegūtās zināšanas pilnībā vari izmantot. Es pat nevarētu darīt to darbu, ko tagad daru, ja man nebūtu bijusi šī izglītība. Tuvāk sirdij man ir vides joma, bet šobrīd uzņēmumā, kurā strādāju, mani viss apmierina. Ja es būtu pieteikusies darbā savā uzņēmumā pēc 12. klases un nebūtu jau divus gadus mācījusies augstskolā, manas izredzes iegūt darbu būtu bijušas tuvu nullei. Tajā brīdī es nespētu dot to atdevi, ko varu dot tagad," atklāj Linda.

Savu vides inženiera diplomprojekta tēmu viņa sauc par smieklīgu sakritību, taču patiesībā tā atklāj pašas kompetenci pielietot specifiskās vides inženiera zināšanas un prasmes pat metālapstrādes uzņēmumā.

"Uzņēmums plāno strauji paplašināties, veidos jaunu ražotnes ēku, līdz ar to ir jāizanalizē visas esošās sistēmas, ūdens apgāde, kanalizācija, lietus ūdens novade. Līdz ar to savā diplomprojektā projektēju lietus ūdens, kanalizācijas un ūdens apgādes sistēmu uzņēmuma teritorijā. Apsekoju, apskatīju, kas ir un kas nav, kā labāk izdarīt, mēģināju rast videi draudzīgākus risinājumus. Metālapstrāde nav videi draudzīgākais nodarbošanās veids, taču centos radīt tādu sistēmu, lai ūdens atpakaļ vidē nonāk pēc iespējas tīrāks. Man izdevās iegūt divus vienā – aizstāvēju diplomprojektu un arī uzņēmumam ir ieguvums. Turklāt ir jāsaprot, ka mēs nevaram samazināt ietekmi uz vidi pavisam, bet varam to samazināt saprāta robežās, lai mūsu rīcība neietekmētu tik daudz, lai varam ilgāk dzīvot uz šīs planētas. Gan mēs, gan mani bērni un mazbērni. Iespējams, es tagad runāju kā vecs cilvēks, bet tā ir dzīves realitāte".

Kā īpaši vērtīgu Linda atzīst pieredzi, ko guvusi apvienojot darbu ar studijām: "Pēdējie kursi, ko mācījos, bija ļoti pilnvērtīgi. Es jau bija darba vidē un man bija pavisam cits skatījums uz procesiem. Cita interese un cita līmeņa jautājumi. Ja tu nestrādā un tikai mācies, tad tu mācies tikai mācīšanās dēļ. Līdzīgi kā bija jāpabeidz 12. klase – vecāki lika un tu mācījies. Taču esot darba vidē, es sapratu mācību vērtību. Tu ej uz lekcijām nevis tāpēc, ka ir jāiet, bet tāpēc, ka tev ir ļoti interesanti. Programmas sākums ir smagāks, jāiztur matemātika, fizika, ķīmija, rasēšana, bet vēlāk vairāk ir visi studiju kursi, kas saistīti ar vidi, bioloģiju, augiem, zemi. Programma ir piepildīta ar daudz praktiskajiem darbiem un nav visu laiku jāsēž pie grāmatas. Taču, ja raugāmies uz manu piemēru, tieši tie studiju sākuma kursi, kas ir smagākie, man nodrošināja nepieciešamās zināšanas, lai es varētu strādāt savā darba vietā".

Lai gan studiju laiks ir bijis izaicinājumu pilns un negulētās naktis pirms diplomprojekta iesniegšanas vēl ir diezgan svaigā atmiņā, Linda to raksturo kā neatņemamu studiju laika sastāvdaļu, kas piešķir īpašu emocionālu vērtību un vieno daudzas studentu paaudzes. Viņa apsver iespēju turpināt studijas maģistrantūrā un būt uzticīga vides inženierzinātnei.

"Mūsdienās vides tēma kļūst arvien aktuālāka un aktuālāka. Cilvēkiem tā sāp un rūp. Vai mēs uz to ejam? Tas ir cits jautājums. Bet domāju, ka mūsu specialitāte nākotnē būs ļoti vajadzīga. Katrā uzņēmumā būs nepieciešami šādi speciālisti. Jau šobrīd visās pašvaldībās ir meliorācijas un vides speciālisti. Nozare aug, jo problēmas ir arvien vairāk. Diemžēl mēs lielākoties strādājam ar sekām, nevis cēloņiem, līdz ar to darba ir daudz. Nemaz neskarot globālās vides tēmas, mums ikvienam ūdeni mājās vajag, kanalizācija ir kaut kur jānovada, mājas ceļam jaunas un atjaunojam vecās, grāvjus arī vajag projektēt pareizajā leņķī. Tas ir neizbēgami.  Mūsu joma ir ļoti plaša, jo es varu runāt no atkritumu pārstrādes līdz meliorācijas grāvju rakšanai un laistīšanas sistēmām, iekļaujot vides aizsardzības jautājumus. Studiju laikā ir iespēja iziet cauri pilnīgi visām tēmām un izvēlēties sev interesējošāko. Kamēr vien dabā ir ūdens, zeme un augi, mēs būsim vajadzīgi," sarunu noslēdzot, saka vides inženiere un metālapstrādes ražošanas inženiere Linda Elīza Jumīte.

Pievienots 08/07/2024